Sivēntiņa piedzīvojumi Īslandē: Krāčošana

Piedzīvojumi turpinās, un kā jau solīju vakar kopā ar jauniegūto paziņu Timu (Timotiju Endrū Edvardsu) devāmies iepazīt Īslandes krāčainās upes... Sākumā jau bija doma apvienot krāčošanu ar Zelt apli, bet, tā kā nebija pieteicies neviens cits ceļotājs, nācās ņemt krāčošanu vienu pašu. Jāatzīstas jau arī jums, ka šī piedzīvojuma dēļ nācās nogulēt divas lekcijas, bet nu norakstu to uz pirmo nedēļu.

Ar laiku diezko paveicies nebija, jo lija lietus ar diezgan spēcīgu vēju (kā vēlāk atzinās mūsu gids - Īslandes austrumos, vējš esot sasniedzi pat 50 km/h). Taču mūsu pusē nebija tik traki un kopā ar 2 puišiem no Miniapolisas (ASV) un meiteni no Kolumbijas (kura šobrīd strādā Itālijā) devāmies ceļā. Pusceļā mums pievienojās arī pāris no Zviedrijas un puisis no Itālijas, kā arī īslandiešu grupa. Tā kā par garlaicību sūdzēties nevarēja. Turpceļā, kas aizņēma apmēram 1,5h paspējām apspriest gan amerikāņu sliktās ģeogrāfiskās zināšanas, gan pasaules politiku un reliģiju :D

Ierodoties bāzē tikām iepazīstināti ar aprīkojumu, kas sastāv no garā slapjā aizsargtērpa un pretvēja jakas, speciālajiem apaviem, kā arī glābšanas vestes un ķiveres, kas domāta, ja nu kāds ne tik labi prot apieties ar airiem. Tiekam arī brīdināti neizvēlēties kokvilnu, jo tas var beigties ar pamatīgu salšanu, tā vietā izvēloties flīsu :D Pamazām tiek uzstūķēts tērps, kurš jau ir mazliet slapjš, ļaujot iedomāties, kāds tas būs ceļojuma beigās. Visi kopā sakāpjam no ASV armijas bāzes pārpirktā autobusā ar jestru rokenrolu un pa lauku ceļiem un bezceļiem dodamies augšup pa upi, kur arī sāksies mūsu brauciens.

Katrs saņem savu airi un kopīgi tiek ievilkta arī laiva. Šodien kopā brauks 3 laivas ar gidiem, katrā +/- 10 vienkāršie cilvēki. Turpinājumā maza apmācība un drošības instrukcija. Tad arī sākam ceļu. Krāces ir lielas un ik pa laikam tiek saņemta krietna šalts auksta ūdens. Lai gan brauciens nav bīstams, to mazliet ekstrēmu padara tas, ka āra temperitūra ir 9 grādi, bet ūdens temperitūra tikai +6, kā arī lietus un liels vējš. Brauciena pusceļā ir arī apstāšanās vieta, kurā uz 100 % pašrisku var izmēģināt lēkšanu no klints no 4 vai 5 m aukstuma. Atrodas pat vairāki drosmīgie un arī es nolemju, ka vēlāk nožēlošu, ja to neizdarīšu. Tiekam instruēti, ka noteikti lēcienā jāatlec 1m no klints, rokas jātur pie glābšanas vestes un uzreiz pēc lēciena jāsāk peldēt uz malu, lai neaizpeldētu līdz nākamajam ciematam, jo straume ir patiešām spēcīga. Pēc pamatīgām pārrunām ar sevi, lecu un jāatzīstas, ka sajūta ir brīnišķīga, tikai rokas gan nosalst, kamēr aizpeldi līdz krastam.

Tālāk upe kļūst platāka un ar vieglākām krācēm, tāpēc gidi sāk mūs izklaidēt ar spēlēm.
1) Balansa pārbaude. Viens dalībnieks uzkāpj uz laivas malas un balansē, kamēr pērējie laivu griež uz rinķi.
2) Uzticības pārbaude. Visi laivinieki sadodas rokās un reizē mēģina uzkāpt uz laivas malas.
3) Pretinieku ieņemšana. Laivas dalībnieki cenšas iegrūst citu laivu gidus ūdenī :D

Protams, visas spēles beidzas ar kāda dalībnieka peldi ūdenī, bet tā kā esam slapji tāpat un pirts jau ir tuvu, neviens pret to neiebilst.

Tā pavisam nemanot ir pagājusi 1,5 h un piestājam galapunktā, no kura ar busiņu tiekam nogādāti nometnē, kur novelkam slapjās drēbes, sasildamies pirtī un saņem siltu zupu ar maizi un karsto šokolādi.

Atpakaļ ceļā laiks jau ir uzlabojies un ir iespēja pavērot apkārti, kas TIEŠĀM ir ļoti skaista. Tāpēc sāku kalt plānus par nākamajiem piedzīvojumiem.

P.S. Tā savu kameru izmantot nevarēju, pievienoju pāris bildes no interneta ieskatam.