Krāčošana

Piedzīvojumi turpinās, un kā jau solīju vakar kopā ar jauniegūto paziņu Timu (Timotiju Endrū Edvardsu) devāmies iepazīt Īslandes krāčainās upes... Sākumā jau bija doma apvienot krāčošanu ar Zelt apli, bet, tā kā nebija pieteicies neviens cits ceļotājs, nācās ņemt krāčošanu vienu pašu. Jāatzīstas jau arī jums, ka šī piedzīvojuma dēļ nācās nogulēt divas lekcijas, bet nu norakstu to uz pirmo nedēļu.

Ar laiku diezko paveicies nebija, jo lija lietus ar diezgan spēcīgu vēju (kā vēlāk atzinās mūsu gids - Īslandes austrumos, vējš esot sasniedzi pat 50 km/h). Taču mūsu pusē nebija tik traki un kopā ar 2 puišiem no Miniapolisas (ASV) un meiteni no Kolumbijas (kura šobrīd strādā Itālijā) devāmies ceļā. Pusceļā mums pievienojās arī pāris no Zviedrijas un puisis no Itālijas, kā arī īslandiešu grupa. Tā kā par garlaicību sūdzēties nevarēja. Turpceļā, kas aizņēma apmēram 1,5h paspējām apspriest gan amerikāņu sliktās ģeogrāfiskās zināšanas, gan pasaules politiku un reliģiju :D

Ierodoties bāzē tikām iepazīstināti ar aprīkojumu, kas sastāv no garā slapjā aizsargtērpa un pretvēja jakas, speciālajiem apaviem, kā arī glābšanas vestes un ķiveres, kas domāta, ja nu kāds ne tik labi prot apieties ar airiem. Tiekam arī brīdināti neizvēlēties kokvilnu, jo tas var beigties ar pamatīgu salšanu, tā vietā izvēloties flīsu :D Pamazām tiek uzstūķēts tērps, kurš jau ir mazliet slapjš, ļaujot iedomāties, kāds tas būs ceļojuma beigās. Visi kopā sakāpjam no ASV armijas bāzes pārpirktā autobusā ar jestru rokenrolu un pa lauku ceļiem un bezceļiem dodamies augšup pa upi, kur arī sāksies mūsu brauciens.

Katrs saņem savu airi un kopīgi tiek ievilkta arī laiva. Šodien kopā brauks 3 laivas ar gidiem, katrā +/- 10 vienkāršie cilvēki. Turpinājumā maza apmācība un drošības instrukcija. Tad arī sākam ceļu. Krāces ir lielas un ik pa laikam tiek saņemta krietna šalts auksta ūdens. Lai gan brauciens nav bīstams, to mazliet ekstrēmu padara tas, ka āra temperitūra ir 9 grādi, bet ūdens temperitūra tikai +6, kā arī lietus un liels vējš. Brauciena pusceļā ir arī apstāšanās vieta, kurā uz 100 % pašrisku var izmēģināt lēkšanu no klints no 4 vai 5 m aukstuma. Atrodas pat vairāki drosmīgie un arī es nolemju, ka vēlāk nožēlošu, ja to neizdarīšu. Tiekam instruēti, ka noteikti lēcienā jāatlec 1m no klints, rokas jātur pie glābšanas vestes un uzreiz pēc lēciena jāsāk peldēt uz malu, lai neaizpeldētu līdz nākamajam ciematam, jo straume ir patiešām spēcīga. Pēc pamatīgām pārrunām ar sevi, lecu un jāatzīstas, ka sajūta ir brīnišķīga, tikai rokas gan nosalst, kamēr aizpeldi līdz krastam.

Tālāk upe kļūst platāka un ar vieglākām krācēm, tāpēc gidi sāk mūs izklaidēt ar spēlēm.
1) Balansa pārbaude. Viens dalībnieks uzkāpj uz laivas malas un balansē, kamēr pērējie laivu griež uz rinķi.
2) Uzticības pārbaude. Visi laivinieki sadodas rokās un reizē mēģina uzkāpt uz laivas malas.
3) Pretinieku ieņemšana. Laivas dalībnieki cenšas iegrūst citu laivu gidus ūdenī :D

Protams, visas spēles beidzas ar kāda dalībnieka peldi ūdenī, bet tā kā esam slapji tāpat un pirts jau ir tuvu, neviens pret to neiebilst.

Tā pavisam nemanot ir pagājusi 1,5 h un piestājam galapunktā, no kura ar busiņu tiekam nogādāti nometnē, kur novelkam slapjās drēbes, sasildamies pirtī un saņem siltu zupu ar maizi un karsto šokolādi.

Atpakaļ ceļā laiks jau ir uzlabojies un ir iespēja pavērot apkārti, kas TIEŠĀM ir ļoti skaista. Tāpēc sāku kalt plānus par nākamajiem piedzīvojumiem.

P.S. Tā savu kameru izmantot nevarēju, pievienoju pāris bildes no interneta ieskatam.

Photo from: http://www.raftinginiceland.com/

Photo from: http://www.atviceland.com

Photo from: http:/www.regent-iceland.com

Iesākums

Beidzot esmu saņēmusies, lai atklātu šo blogu, kurā tad biežāk vai retāk (cerēsim uz 1. variantu) centīšos pastāstīt par to, kā tad nu man iet šeit, Īslandē, un ko jaunu un interesentu esmu šeit ieraudzījusi.

Šodien ir jau mana trešā diena un varu teikt godīgi, ka man ļoti patīk šī pilsēta. Tā kā neesmu lielo megapoļu piekritēja, tad šī vieta ir kā radīta man, jo vairāk līdzinās pasaku pilsētiņai, kurā ir vienādas, krāsainas mājiņas ar izrakstītām durvīm. Un pilsētas centrā atrodas pat vissezonas Ziemassvētku veikaliņš, kas vēl vairāk silda manu romantisko sirdi :D.

Lai nokļūdu Īslandē, protams, kā students būdams izvēlējos lētāko variantu, kas šajā datumā iekrita ar 5 stundu gaidīšanu Kopenhāgenā. Tā kā veiksmes dēļ Kopenhāgenā jau biju nodzīvojusi 2 nedēļas pirms tam, pārsteigumu nebija un rāmi vadīju laiku skatītamās līdzpaņemtās nelegālās filmas. Tā kā iepriekšējā naktī somu biju kārtīgi pakojusi un tās svars sasniedza vien 18,5 kg sarežģījumu lidostā nebija un veiksmīgi ieņēmu vietu lidmašīnā. Lidojums no Kopenhāgenas līdz Ketlavikai aizņēma 3 stundas un pa logu redzams, galvenokārt, bija tikai ūdens, līdz brīdim, kad parādījās Īslandes sniegotās virsotnes. Atšķirības no Eiropas kontinenta ir manāmas uzreiz - zemi klāj viegla sūnu kārta un upes met neskaitāmus līkločus, sadalīdamās un apvienodamās vairākās tērcītēs.

No lidostas līdz Rejkjavikas centram var nokļūt ar autobusu 45 minūšu laikā. Jāsaka, ka man ir ļoti paveicies, jo viesnīca, kurā pavadīšu turpmākos 4 mēnešus atrodas tikai 10 min gājienā ar kājām no autoostas blakus galvenajam Rejkjevikas lepnumam - luterāņu baznīcai, kas katru stundu iezvana ar zvanu, kas skan pāri visai pilsētai. Stiepjot smago somu, cerētās 10 min pārvērtās krietnā pusstundā, un, protams, kā jau Mērfija likumā, viss ceļš bija jāmēro kalnup (Ērikonkuļus blakus nemanīja :( ). Bet ko nu tur daudz čīkstēt - ņēmu un izdarīju! Rejkjavikas centrs atrodas uz pusalas, tāpēc jebkuras ielas galā ir redzams okeāns koši zili zaļā tonī. Man par laimi visas nepieciešamās iestādes atrodas šeit līdz ar to varēšu iztikt bez transporta kartiņas, jo visus maršrutus ir iespējams sasniegt kājām.

Tā kā joprojām vēl ir tūrisma sezona cilvēku uz ielām vakaros ir gana daudz, bet solās ka līdz ar ziemas sezonas iestāšanos ielas kļūs krietni tukšākas. Arī visas tūristu atrakcijas, kas tiek piedāvātas šeit, lielākoties, ir iespējamas tikai līdz 1. septembrim, tāpēc man ir krietni japasteidzas, lai uzspētu paveikt vismaz kaut ko (lai gan tas ir pat ļoti dārgs prieks).

Otrdienu iesāku ar gājienu uz Nacionālo Reģistru, lai saņemtu savu ID numuru, kas tālāk man ļautu reģistrēties universitātē. Procedūra ir diezgan ātra un pēc pāris minūtēm jau esmu ārā. ID numuru sola uztaisīt dažu dienu laikā, kas (kā vēlāk izrādās) nozīmē vismaz nedēļu. Lai gan reģistrēties iespēju man nav, nolemju vismaz apskatīt, kur īsti atrodas mana pašreizējā universitāte, un uzzināt kaut ko par tālāk darbībām tur. Ceļš uz universitāti ir gaužām skaits, jo vijas cauri vecpilsētai, garām pilsētas ezeram. Sāku palēnām sastādīt savu lekciju sarakstu, kas, galvenokārt, sastāv no inženierzinātņu priekšmetim, jo Inženierekonomikas fakultāti Rīgā esmu nomainījusi pret Inženieru un dabaszinātņu fakultāti šeit. Kursu izvēle ir sarežģīta, tāpēc nākas lūgt palīdzību arī profesoriem fakultātē, kā arī daudz rakāties pa stundu sarakstiem, lai sameklētu atbilstošus priekšmetus, kuru mācību laiki savstarpēji nepārklātos. Ar angļu valodu nav problēmu, jo VISI priekšmeti maģistratūrā, ja klasē ir kaut viens apmaiņas students tiek pasniegti angliski (jauka sistēma, ko lai saka, tāpēc nav probleām sazināties, pat ar vecāka gadagājuma kundzēm veikalos :) ). Tā kā oficiāli piereģistrēta vēl neesmu šobrīd izmantoju iespēju un staigāju uz vairākām lekcijām, lai noskaidrotu, kuras man varētu būt vairāk piemērotas. Darba būs daudz, jo gandrīz katrā priekšmetā ir jāveic kāds pētnieciskais projekts.

Talāk dodos uz savu jauno hosteli, kurā pavadīšu nākamās 4 dienas, jo, tā kā iedalītās istabiņas mums ļauj izīrēt tikai no 1. septembra, sākumā jākuļas paša spēkiem. Latvijā jau laicīgi rezervēju lētāko variantu 20 gultu jauktu kopmītni pilsētas centrā. Pilnīgi pa studentisko, tomēr cena gandrīz trīs reizes lētāka kā citur. Un nav nemaz tik traki, lai gan katram šeit pieder tikai gulta un daļa no koplietošanas telpām, cilvēki ir jauki un pēc 22:00 dīvainā kārtā iestājas klusums (Pateicoties franču dāmām, kas ir ļoti striktas šajā jautājumā). Šeit arī iepazīstos ar pāris ceļotājiem no Austrālijas un Spānijas un vakari jau paiet jautrās sarunās. Kopā ar austrāli esam nolēmuši izmēģināt laivošanu pa krācēm, ko arī rīt darīsim, tad noteikti dalīšos savos piedzīvojumos arī ar jums.

P.S. Šodien pavisam nejauši uzdūros trīs ceļotājiem no Latvijas, kas 7 dienas pavadījuši, braucot apkārt Īslandei, un šodien dodas mājup, bet patīkami jebkurā gadījumā kaut nedaudz izlocīt mēli latviešu valodā.

P.S.S. Sanāc diezgan pagari, bet iespaidu ir ļoti daudz :D

Es un mani mīļie draugi atvadu tusiņā! Paldies visiem, kas ieradās :D

Īslandes sniegotās virsotnes, ja tā labāk ieskatās var arī pamanīt.

Īslandes universitātes galvenā ēka

Parciņš pusceļā starp mājām un universitāti vienā no saulainajām dienām